Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Kipra — 7, 6. diena, Troodosa kalni

 

Iepriekšējā dienā atpūties, no rīta es ņipri pielecu kājās un sāku purināt Ribakovu: laiks braukt, priekšā diži varoņdarbi! Saša no manis tādu izgājienu nebija gaidījis, bet pieņēma manu piedāvājumu ar entuziasmu. Lieta tāda, ka šai dienai mums bija ieplānots, iespējams, pats interesantākais maršruts, un turklāt diezgan ietilpīgs. No visnotaļ kvalitatīvas brošūras par riteņbraukšanu Troodosā, kuras autors ir bēdīgi slavenais CTO, mēs izsmēlām apļveida maršrutu pa kalniem. Šo izdevumu var viegli dabūt lidostā un, šķiet, arī jebkurā infocentrā.

Troodoss – kalnu masīvs Kipras centrā, kura augstākais punkts ir Olimboss (uzskati, Olimps, ja krieviski), 1952 metru augstumā, kur joprojām atrodas britu militārā bāze.

Maršruts, uz kuru mēs uzlikām aci, brošūrā ir sadalīts trīs daļās, un ne velti. Lai gan bukleta radītāji ar savu dzirksteļojošo humora izjūtu izplūst tādās brīnišķīgās salkanībās, ka es tās pat iztulkošu.

Angļu teksta bloks uz salātkrāsas fona, kas apraksta riteņbraukšanu Troodosa kalnos Kiprā. Lielais sākumburts «I» iezīmēts tumši zaļā krāsā, pārējais teksts tumši pelēkzaļš.

Ieminoties par izbraucieniem kalnos, prātā nāk nogurdinoši kāpumi, bet nekā nebij! Kas attiecas uz Troodosu, patiesībā viss ir pilnīgi citādi. Uz idilliskās Vidusjūras salas – Kipras, Troodosa Velosipēdu tīkls nozīmē neticama dabas skaistuma ceļus un takas, pa kuriem ir viegli braukt. Kā jau viss pārējais Afrodītes salā, arī braukšana šeit liek sevī iemīlēties. Nekur šajā dabas tūrē augstums nemainās vairāk kā par 400 metriem. It kā pati Māte Daba būtu nolēmusi saglabāt riteņbraucēja augšstilbus atpūtušos un relaksētus.

Ja vien esat pie pilna prāta, uztvert šos vārdus citādi kā vien ar ļaunu prieku uzrakstītu ironiju nevar. Lieta tāda, ka, lai gan jebkuru divu punktu starpība patiešām ir tikai 400 metri, augstuma kāpums (jēdziens, ar kuru mēs jau esam detalizēti pazīstami) ir vairāk nekā 2 km! Mūsu trekā, starp citu, pat starpība ir  670 metri.

Acīmredzot, izdevuma autori ir pilnībā lietas kursā, ka lielākā daļa velotūristu nepavisam nav “Tour de France” dalībnieki, tāpēc apžēlojās, un tomēr sadalīja maršrutu trīs daļās. Tiesa, nav skaidrs, kā to apgūt, ja būtībā tas pilnībā ir apļveida, un pat automašīna nepalīdzēs startēt vienā vietā, bet pabeigt citā. Mēs sākām no Pedulasas, un ļoti, ļoti gudrs lēmums bija tas, ka pabraucām pa ieteikto virzienu (tas ir, 1c, pēc tam 1a un tad 1b). Lieta tāda, ka maršruts ir viltīgi izdomāts tā, lai visi nobraucieni iekristu uz gruntsceļiem, bet kāpumi – uz asfalta (kura maršrutā ir nedaudz vairāk par pusi). Kombināciju otrādi, manuprāt, var nobraukt tikai tad, ja jums saišu vietā ir tērauda troses, bet muskuļu vietā – servomotori.

Troodosa nacionālā mežaparka tūrisma karte ar apļveida maršrutu, kas sadalīts trīs krāsainos posmos: zils ar numuru 1(b) ziemeļos, zaļš 1(a) dienvidaustrumos un oranžs 1(c) rietumos. Shēmā atzīmēti ceļi, apdzīvotas vietas, klosteri, mežniecības un citi apskates objekti.

 

Liels priedes čiekurs tuvplānā ar sacietējušiem sveķu pilieniem uz zvīņām, tiek turēts rokā. Izplūdušajā fonā redzams vīrietis, kurš uz to skatās.

Nepaspējām mēs izbraukt no Pedulasas, kad es uzreiz metos avantūrismā. Saku Sašam: “Garlaicīgi taču pa asfaltu braukt, griežam iekšā uz gruntsceļu”.

Rezultāts: +200 metru kāpums, toties gruntsceļš, kas dedzinošajā saulē mirdzēja ar kvarca iežu briljantiem, bija, iespējams, visskaistākais manā mūžā. Tā galā bija avots (pat atzīmēts OSM kartē), bet, padzēris no tā ūdentiņu, es rūgti nožēloju: manas iekšas nemaz nesadraudzējās ar vietējām baktērijām, un visu atlikušo dienu es mocījos ar vēderu, lai gan salīdzinoši mēreni. Mana pieredze liecina, ka karstumā ar ēdiena un ūdens izvēli vispār jābūt uzmanīgākam, bet man personīgi jau nu noteikti nevajadzētu dzert enerģijas dzērienus vai kafiju ar saldo krējumu (nožēloju, esmu grēcīgs).

Asfaltēta ceļa sazarojums bieza priežu meža vidū. Ceļa kreisajā pusē stāv balts norādījums ar uzrakstu «The Churchill», bet augšā redzamas elektropārvades līnijas.

Čērčils!

IMG_3895

Atlētiskā taka

Tuvplānā: informācijas stends ar koka rāmi un zaļu viļņotu jumtu, kas satur karti un sporta takas «Pinewood Valley Athletic Trail» aprakstu uz bieza meža fona.

Troodosa meži izceļas ar skaistumu un attapību!

Koka norāde ar uzrakstiem grieķu un angļu valodās "Prodromos: Skatu laukums" un "Prodromosas iedzīvotāju un draugu asociācija" uzstādīts starp zaļām priedēm.

Vietējie iedzīvotāji un to draugi būvē skatu punktus. Vai es nodzīvošu līdz laikam, kad mūsu ciemos kas tāds notiks?

Riteņbraucējs brauc pa gruntsceļu kalna nogāzē, ko ieskauj koki un krūmi, uz tālu pauguru un skaidru debesu fona.

Takas vietām ir visnotaļ tehniskas, bet šis nav tas gadījums

Vienā no vietām mēs ar Ribakovu samainījāmies: viņš aizbrauca pa treku, kuru es biju nokopējis no nezināmiem klaidoņiem, bet es – pēc zīmēm. Abi gan nobraucām lejā vienā un tajā pašā ciematā Fini, kur atklājās kas briesmīgs – pārrauta ķēde Sašas ričukam. Par laimi, gudrs ceļotājs vadā līdzi ķēdes izspiedēju, un kamēr viņš no jauna savienoja ķēdi, es iegāju vietējā pārvaldē. Kaut mēs tā dzīvotu: uz sīciņu kalnu ciematiņu milzīga trīsstāvu ēka ar hromētu liftu 12 personām, iekšā viss apdarināts ar koku, konferenču zāle piebāzta ar enciklopēdijām un uzziņu literatūru. Uzcelts par Eiropas Savienības naudu, kā jau tas mēdz būt (lai gan Latvijā tādu zīmju ir par kārtu vairāk, arī Kiprā tās trāpās).

Netīras velosipēda ķēdes tuvplāns, kas iet caur daļu no sudrabota pārnesumu pārslēdzēja ar uzrakstu "SHIMANO JAPAN". Caur riteņa spieķiem redzams izplūdis fons ar zaļumiem un zemi.

 

Viltīgā ķēde, lai arī ne uzreiz, bet tomēr tika pieveikta, un mēs devāmies tālāk. Laiks nedaudz spieda, tāpēc foto nav tik daudz, kā gribētos, un arī apkārtni vērojām neilgi.

Skats uz gleznainu kalnu ieleju, kas apaugusi ar bieziem zaļiem mežiem, pie apvāršņa pārejot dūmakainās kalnu grēdās. Priekšplānā pakalna nogāze ar priežu zariem, akmeņiem un sausiem krūmiem.

 

Vīrietis ķiverē un saulesbrillēs brauc ar kalnu velosipēdu pa meža gruntsceļu starp augstām priedēm. Fonā redzamas skaidras zilas debesis.

Skats uz plašu kalnu ainavu: priekšplānā zaļi pauguri, kas apaugušas ar skujkokiem, bet fonā — kalnu grēdas, kas stiepjas zilā dūmakā zem gaišām debesīm.

Taču tas iedvesmojošākais vienmēr ir ar mums, un īpaši ieskatīties nevajag

Kalnu velosipēds noparkots pie koka soliņa zem nojumes skatu laukumā ar skatu uz kalnu grēdām. Pa labi stāv informācijas stends ar Kipras velomaršrutu karti.

Velomaršruts iekārtots kā nākas – ik pēc pieciem, desmit kilometriem stāvvieta un skaistuma apbrīnošanas punkts

Vīrietis ķiverē un sporta apģērbā brauc ar kalnu velosipēdu pa grants ceļu. Fonā redzami mežaini kalni un ieleja ar apdzīvotu vietu zem skaidrām debesīm.

 

Ceļa rādītāji uz Limasolu un Troodosu, kā arī foreļu audzētavas un restorāna «Psilo Dendro» izkārtne uzstādīti ceļa malā uz mežainas kalna nogāzes fona. Pa labi no tiem atrodas koka informācijas nojume tūristiem.

Aizbraucām līdz foreļu audzētavai, bet līdz tam laikam jau kaut kādu paiku sevī bijām ieštopējuši, tāpēc uz pusdienām nenometāmies. Velti, droši vien, jo ne jau bieži sanāk nogaršot zivi, kas tikko peldēja un bēdu nezināja (ja neskaita par bēdu dzīvi mazā baseiniņā ar betona sienām).

Restorāns atrodas netālu no Platres ciemata, kur atrodas ļoti interesanta konditoreja, jeb precīzāk šokolādes darbnīca, kuru dibinājuši divi migranti no Lielbritānijas. Šokolādi viņi gatavo, pievienojot visdažādākās garšas, bieži vien specifiskas tikai Kiprai, kā, piemēram, vietējos saldumus no žāvētiem augļiem, vīnu vai iebiezināto pienu, un ar to viņi baro pat karalieni Elizabeti vecajā dzimtenē. Tiesa, konča maksā eiro, vai pat divus, bet pabeidz to taisīt tieši jūsu acu priekšā. Taču es to karstumā neaizvestu līdz dzimtajai Latvijai, tāpēc nāksies vien ticēt uz vārda, ka šokolādnīca ir slavena visā pasaulē.

Zivjaudzētavas betona taisnstūra baseinu rindas piepildītas ar zaļganu ūdeni. Dažos redzamas peldošas zivis, bet virs baseiniem izvilktas caurules un metāla nožogojumi uz mežainas nogāzes fona.

Riteņbraucējs ar mugursomu brauc pa nelielu koka arkas tiltiņu pāri akmeņainam strautam biezā zaļā mežā.

Uz vakarpusi mēs tikām līdz nelielam ciematam (man šķiet, Amiantos), kur notiesājām pa sviestmaizei. Es jau vairākus mēnešus gaļu lietoju ļoti maz, un visas ar to saistītās sadzīves neērtības mani bija sasniegušas. Šajā gadījumā nācās prasīt un locīt iekšā vienkārši apceptu maizi ar tomātiem – ne tas izsmalcinātākais ēdiens, godīgi sakot, lai gan kraukšķ garšīgi. Kafejnīcā, kur mēs pusdienojām, sēž bars dienvidu valstīm tipisku večuku: viņi nesteidzīgi lasa avīzes, min krustvārdu mīklas, spēlē nardus un piekopj citādi mērenu dzīvi. Bieži vien es tādiem biedriem apskaužu: mans mūžīgais lāsts un balva ir tajā, ka es nespēju nosēdēt vienā vietā un darīt kaut ko vienu: sauc to par nemierīgu dabu vai īlenu pakaļā, bet man mūždien gribas kaut kur kustēties un kaut ko darīt. Labi, kad šī darbība ir jēgpilna, bet būtībā – nav svarīgi, ar ko nodarbojies, ka tik esi pie darba. Visu uz priekšu dzen nolādētais dofamīns, viena cerība – ja meditēt un piekopt slow life movement, tad serotonīns ņems virsroku, un kļūs vismaz nedaudz mierīgāk.

Uz balta šķīvja guļ iekosta sviestmaize ar tomātiem un gaišu pildījumu, daļēji ietīta saburzītā alumīnija folijā.

 

 

Tuvplānā parādīts vīrietis gaišā polo kreklā, kas sēž zem vīnogulāju nojumes, ēd saldējumu un skatās tieši kamerā. Fonā redzami vasaras kafejnīcas apmeklētāji un zaļi kalni.

Akmeņaina strauta gultne ar tekošu ūdeni, ko ieskauj stāvi akmeņu un nobirumu krasti, kas fonā ved uz biezu priežu mežu.

Skats no augšas uz zaļām kalnu nogāzēm, kas apaugušas ar skujkoku mežu, ar nelielu apdzīvotu vietu un līkumotu ceļu ielejā fonā.

Kalnu ainava ar biezu mežu klātiem pauguriem, kas stiepjas līdz horizontam vieglā dūmakā zem gaišām debesīm.

DSC_0436

Līdz saulrietam mēs nokļuvām gandrīz līdz Pedulasai. Pēdējie kilometri devās ļoti smagi: neskaitot to, ka bija pamatīgi kļuvis vēsāks, tā vēl arī dienas laikā mēs atkal bijām savākuši divus kilometrus kāpuma. Kad tik ļoti nokrītas glikozes līmenis asinīs, gribot negribot pārej uz soļiem, un visas kustības ir palēninātas kā zombijam (vai palēninātā kino filmēšanā). Tas viss gan nav nekā vērts salīdzinājumā ar dūmakainajām kalnu aprisēm un rietošo sauli virs tiem. Retam cilvēkam no līdzenumiem ir nācies redzēt tamlīdzīgu skaistumu. Uz mūsu planētas, lai arī ceļotāju skaits aug gadu no gada, viņu joprojām ir pavisam nedaudz. Un arī sajūta, ka tu esi “nopelnījis” ko tamlīdzīgu saviem spēkiem, ir ļoti spēcīga. No vienas puses, muļķīga bioloģija, no otras – gribas un saprāta triumfs, viss atkarīgs no interpretācijas. Jo tālāk dzīvoju, jo biežāk prātā nāk viegls Budas smaids – viņš jau nu zina, ka tas viss ir sapnis, gaistoša parādība, un nepaspēsi ne attapties, kā tas izklīdīs. Enjoy, while you can.

Riteņbraucējs ar sarkanām un melnām somām uz bagāžnieka brauc pa līkumotu asfaltētu ceļu tālumā. Pa kreisi redzami lauki ar dzelteniem ziediem, pa labi — zaļi koki un elektropārvades līniju stabi zem skaidrām zilām debesīm.

Slāņainu kalnu silueti iestiepjas tālumā vieglā dūmakā uz oranži dzeltenu debesu fona saulrietā; kadra apakšējā daļa ir ļoti tumša.

 

Kalnu grēdu un pauguru silueti, kas stiepjas tālumā zem debesīm ar maigu saulrieta gradientu no dzeltenīgi oranža līdz blāvi zilam. Kadra kreisajā augšējā stūrī redzami tumši priedes zari.

Meža ainava mijkrēslī ar tumšiem koku siluetiem, kuru vidū izceļas vientuļš līkumots koks centrā. Debesis ir ar gradientu, kas pāriet no tumši zilas augšpusē uz oranži sarkanu pie apvāršņa.