Iepriekšējā dienā atpūties, no rīta es ņipri pielecu kājās un sāku purināt Ribakovu: laiks braukt, priekšā diži varoņdarbi! Saša no manis tādu izgājienu nebija gaidījis, bet pieņēma manu piedāvājumu ar entuziasmu. Lieta tāda, ka šai dienai mums bija ieplānots, iespējams, pats interesantākais maršruts, un turklāt diezgan ietilpīgs. No visnotaļ kvalitatīvas brošūras par riteņbraukšanu Troodosā, kuras autors ir bēdīgi slavenais CTO, mēs izsmēlām apļveida maršrutu pa kalniem. Šo izdevumu var viegli dabūt lidostā un, šķiet, arī jebkurā infocentrā.
Troodoss – kalnu masīvs Kipras centrā, kura augstākais punkts ir Olimboss (uzskati, Olimps, ja krieviski), 1952 metru augstumā, kur joprojām atrodas britu militārā bāze.
Maršruts, uz kuru mēs uzlikām aci, brošūrā ir sadalīts trīs daļās, un ne velti. Lai gan bukleta radītāji ar savu dzirksteļojošo humora izjūtu izplūst tādās brīnišķīgās salkanībās, ka es tās pat iztulkošu.
Ieminoties par izbraucieniem kalnos, prātā nāk nogurdinoši kāpumi, bet nekā nebij! Kas attiecas uz Troodosu, patiesībā viss ir pilnīgi citādi. Uz idilliskās Vidusjūras salas – Kipras, Troodosa Velosipēdu tīkls nozīmē neticama dabas skaistuma ceļus un takas, pa kuriem ir viegli braukt. Kā jau viss pārējais Afrodītes salā, arī braukšana šeit liek sevī iemīlēties. Nekur šajā dabas tūrē augstums nemainās vairāk kā par 400 metriem. It kā pati Māte Daba būtu nolēmusi saglabāt riteņbraucēja augšstilbus atpūtušos un relaksētus.
Ja vien esat pie pilna prāta, uztvert šos vārdus citādi kā vien ar ļaunu prieku uzrakstītu ironiju nevar. Lieta tāda, ka, lai gan jebkuru divu punktu starpība patiešām ir tikai 400 metri, augstuma kāpums (jēdziens, ar kuru mēs jau esam detalizēti pazīstami) ir vairāk nekā 2 km! Mūsu trekā, starp citu, pat starpība ir 670 metri.
Acīmredzot, izdevuma autori ir pilnībā lietas kursā, ka lielākā daļa velotūristu nepavisam nav “Tour de France” dalībnieki, tāpēc apžēlojās, un tomēr sadalīja maršrutu trīs daļās. Tiesa, nav skaidrs, kā to apgūt, ja būtībā tas pilnībā ir apļveida, un pat automašīna nepalīdzēs startēt vienā vietā, bet pabeigt citā. Mēs sākām no Pedulasas, un ļoti, ļoti gudrs lēmums bija tas, ka pabraucām pa ieteikto virzienu (tas ir, 1c, pēc tam 1a un tad 1b). Lieta tāda, ka maršruts ir viltīgi izdomāts tā, lai visi nobraucieni iekristu uz gruntsceļiem, bet kāpumi – uz asfalta (kura maršrutā ir nedaudz vairāk par pusi). Kombināciju otrādi, manuprāt, var nobraukt tikai tad, ja jums saišu vietā ir tērauda troses, bet muskuļu vietā – servomotori.
Nepaspējām mēs izbraukt no Pedulasas, kad es uzreiz metos avantūrismā. Saku Sašam: “Garlaicīgi taču pa asfaltu braukt, griežam iekšā uz gruntsceļu”.
Rezultāts: +200 metru kāpums, toties gruntsceļš, kas dedzinošajā saulē mirdzēja ar kvarca iežu briljantiem, bija, iespējams, visskaistākais manā mūžā. Tā galā bija avots (pat atzīmēts OSM kartē), bet, padzēris no tā ūdentiņu, es rūgti nožēloju: manas iekšas nemaz nesadraudzējās ar vietējām baktērijām, un visu atlikušo dienu es mocījos ar vēderu, lai gan salīdzinoši mēreni. Mana pieredze liecina, ka karstumā ar ēdiena un ūdens izvēli vispār jābūt uzmanīgākam, bet man personīgi jau nu noteikti nevajadzētu dzert enerģijas dzērienus vai kafiju ar saldo krējumu (nožēloju, esmu grēcīgs).
Čērčils!
Atlētiskā taka
Troodosa meži izceļas ar skaistumu un attapību!
Vietējie iedzīvotāji un to draugi būvē skatu punktus. Vai es nodzīvošu līdz laikam, kad mūsu ciemos kas tāds notiks?
Takas vietām ir visnotaļ tehniskas, bet šis nav tas gadījums
Vienā no vietām mēs ar Ribakovu samainījāmies: viņš aizbrauca pa treku, kuru es biju nokopējis no nezināmiem klaidoņiem, bet es – pēc zīmēm. Abi gan nobraucām lejā vienā un tajā pašā ciematā Fini, kur atklājās kas briesmīgs – pārrauta ķēde Sašas ričukam. Par laimi, gudrs ceļotājs vadā līdzi ķēdes izspiedēju, un kamēr viņš no jauna savienoja ķēdi, es iegāju vietējā pārvaldē. Kaut mēs tā dzīvotu: uz sīciņu kalnu ciematiņu milzīga trīsstāvu ēka ar hromētu liftu 12 personām, iekšā viss apdarināts ar koku, konferenču zāle piebāzta ar enciklopēdijām un uzziņu literatūru. Uzcelts par Eiropas Savienības naudu, kā jau tas mēdz būt (lai gan Latvijā tādu zīmju ir par kārtu vairāk, arī Kiprā tās trāpās).
Viltīgā ķēde, lai arī ne uzreiz, bet tomēr tika pieveikta, un mēs devāmies tālāk. Laiks nedaudz spieda, tāpēc foto nav tik daudz, kā gribētos, un arī apkārtni vērojām neilgi.
Taču tas iedvesmojošākais vienmēr ir ar mums, un īpaši ieskatīties nevajag
Velomaršruts iekārtots kā nākas – ik pēc pieciem, desmit kilometriem stāvvieta un skaistuma apbrīnošanas punkts
Aizbraucām līdz foreļu audzētavai, bet līdz tam laikam jau kaut kādu paiku sevī bijām ieštopējuši, tāpēc uz pusdienām nenometāmies. Velti, droši vien, jo ne jau bieži sanāk nogaršot zivi, kas tikko peldēja un bēdu nezināja (ja neskaita par bēdu dzīvi mazā baseiniņā ar betona sienām).
Restorāns atrodas netālu no Platres ciemata, kur atrodas ļoti interesanta konditoreja, jeb precīzāk šokolādes darbnīca, kuru dibinājuši divi migranti no Lielbritānijas. Šokolādi viņi gatavo, pievienojot visdažādākās garšas, bieži vien specifiskas tikai Kiprai, kā, piemēram, vietējos saldumus no žāvētiem augļiem, vīnu vai iebiezināto pienu, un ar to viņi baro pat karalieni Elizabeti vecajā dzimtenē. Tiesa, konča maksā eiro, vai pat divus, bet pabeidz to taisīt tieši jūsu acu priekšā. Taču es to karstumā neaizvestu līdz dzimtajai Latvijai, tāpēc nāksies vien ticēt uz vārda, ka šokolādnīca ir slavena visā pasaulē.
Uz vakarpusi mēs tikām līdz nelielam ciematam (man šķiet, Amiantos), kur notiesājām pa sviestmaizei. Es jau vairākus mēnešus gaļu lietoju ļoti maz, un visas ar to saistītās sadzīves neērtības mani bija sasniegušas. Šajā gadījumā nācās prasīt un locīt iekšā vienkārši apceptu maizi ar tomātiem – ne tas izsmalcinātākais ēdiens, godīgi sakot, lai gan kraukšķ garšīgi. Kafejnīcā, kur mēs pusdienojām, sēž bars dienvidu valstīm tipisku večuku: viņi nesteidzīgi lasa avīzes, min krustvārdu mīklas, spēlē nardus un piekopj citādi mērenu dzīvi. Bieži vien es tādiem biedriem apskaužu: mans mūžīgais lāsts un balva ir tajā, ka es nespēju nosēdēt vienā vietā un darīt kaut ko vienu: sauc to par nemierīgu dabu vai īlenu pakaļā, bet man mūždien gribas kaut kur kustēties un kaut ko darīt. Labi, kad šī darbība ir jēgpilna, bet būtībā – nav svarīgi, ar ko nodarbojies, ka tik esi pie darba. Visu uz priekšu dzen nolādētais dofamīns, viena cerība – ja meditēt un piekopt slow life movement, tad serotonīns ņems virsroku, un kļūs vismaz nedaudz mierīgāk.
Līdz saulrietam mēs nokļuvām gandrīz līdz Pedulasai. Pēdējie kilometri devās ļoti smagi: neskaitot to, ka bija pamatīgi kļuvis vēsāks, tā vēl arī dienas laikā mēs atkal bijām savākuši divus kilometrus kāpuma. Kad tik ļoti nokrītas glikozes līmenis asinīs, gribot negribot pārej uz soļiem, un visas kustības ir palēninātas kā zombijam (vai palēninātā kino filmēšanā). Tas viss gan nav nekā vērts salīdzinājumā ar dūmakainajām kalnu aprisēm un rietošo sauli virs tiem. Retam cilvēkam no līdzenumiem ir nācies redzēt tamlīdzīgu skaistumu. Uz mūsu planētas, lai arī ceļotāju skaits aug gadu no gada, viņu joprojām ir pavisam nedaudz. Un arī sajūta, ka tu esi “nopelnījis” ko tamlīdzīgu saviem spēkiem, ir ļoti spēcīga. No vienas puses, muļķīga bioloģija, no otras – gribas un saprāta triumfs, viss atkarīgs no interpretācijas. Jo tālāk dzīvoju, jo biežāk prātā nāk viegls Budas smaids – viņš jau nu zina, ka tas viss ir sapnis, gaistoša parādība, un nepaspēsi ne attapties, kā tas izklīdīs. Enjoy, while you can.
